Baptisma „saknes”

Autors: Dr.teol. Ilmārs Hiršs.

1. Vēsturiskās „saknes”
Pasaulē
Baptisti (gr. baptizein ‘iemērkt ūdenī, kristīt’) kā kristietības konfesija pasaulē ir pazīstama kopš 1609. gada, kad Nīderlandē tika nodibināta pirmā baptistu draudze. Jaunās ticības izveidošanos ietekmēja anabaptistu-menonītu uzskati un kalvinisma idejas. No Nīderlandes baptisms izplatījās Anglijā (1612) un nedaudz vēlāk Amerikā (1639), kur kļuva par vadošo kristīgo konfesiju. 19. gs. baptisms sāk izplatīties pa visiem kontinentiem un 20. gs. sākumā (1905) Londonā tiek nodibināta Pasaules Baptistu savienība (Baptist World Alliance), kas šodien apvieno 214 baptistu ūnijas dažādās valstīs.
Latvijā Latvijā baptistu draudžu darbs iesākās ar ga­rīgu meklējumu un esošo vērtību pārvērtēšanas laiku, kas ilga 13 gadus (no 1847. līdz 1860. gadam). Pirmais, kas uzpūta dzirksteli jaunās atziņas ticības liesmai, bija Ziru skolotājs A. Hamburgers. Vēlāk šādi meklētāji radās arī citur Kurzemes jūrmalā. Garīgajos meklējumos noskaidrojās arī jautājums par bībelīgo pagremdi, kas nozīmēja veco garīgo saišu pilnīgu pārraušanu. 1860. gada 2. sep­tembrī Mēmeles (tag. Klaipēda) baptistu draudzes dievnamā pagremdējot tika kristīti 9 latvieši. Šo datumu uzskata par Latvijas baptistu draudžu vēstures sākumu. 1861. gada jūnijā vēl divas latviešu grupas devās uz Mēmeli un tika tur kristītas. Bet 1861. gada 22. septem­bra naktī Ziru (Užavas) upē pirmā Mēmeles brauciena dalībnieks sludinātājs un vēlākais Kurzemes draudžu bīskaps (1866-74) Adams Gertners (1829—1875) izdarīja pirmo kristību darbu Latvijā, pagremdējot 72 cil­vēkus. Jaunā kustība tika vajāta, tās piekritējus izdzina no mājām, lika cietumos, aplika ar naudas sodiem, tomēr nekas nespēja ticību apslāpēt. 1861. gadā nodibinās draudzes Sakā, Užavā, Ventspilī un līdz 1875. gadam, kad draudžu delegātu kongresā tiek nodibināta Latviešu baptistu draudžu savienība, Latvijā jau ir 35 draudzes ar apmēram 2500 locekļiem.

2. Atziņu „saknes”
Dievs. Visu lietu pirmcēlonis, visa redzamā un neredzamā Radītājs, kura izzināšana cilvēkam ir iespējama tikai caur Viņa paša dievišķo atklāsmi.
Jēzus Kristus. Dieva Dēls, kas ir ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas, nodzīvojis absolūti bezgrēcīgu dzīvi un miris pie krusta cilvēku grēku dēļ. Dievs Jēzu Kristu ir uzmodinājis no mirušajiem un paaugstinājis savā godībā, no kurienes Viņš ar Dieva dotu varu reiz nāks tiesāt dzīvus un mirušus.
Svētais Gars. Dieva sevis atklāsme, Trīsvienības trešā persona. Svētais Gars dod cilvēkam spēku dzīvot svētu dzīvi, liecināt par Jēzu Kristu un pasargāt ticību uz Viņu. Katram, kas ir piedzimis no augšienes, Svētais Gars piešķir īpašu Svētā Gara dāvanu. Visas Svētā Gara dāvanas ir vienlīdz nozīmīgas, dotas kalpošanai un nevienai dāvanai nav ierādāma īpaša vieta un nozīme pārējo vidū.
Bībele. Rakstītais, dzīvais Dieva Vārds; ticības atziņas vienīgais avots un mēraukla; kristieša un draudzes dzīves un mācības autoritāte un norma.
Cilvēks. Katrs cilvēks pēc savas būtības ir grēcinieks un kā tāds ir pakļauts taisnīgā Dieva sodam, un nolemts mūžīgai pazušanai.
Glābšana. Dievs savā mīlestībā nesoda cilvēku par viņa grēku, kā to prasa Dieva taisnība, bet, uzkraujot cilvēka grēkus savam Dēlam Jēzum Kristum un liekot Viņam saņemt sodu cilvēka vietā, paver cilvēkam ceļu atpakaļ pie Dieva, dodot iespēju satvert mūžīgo dzīvību. Šī Dieva žēlastības piedāvājuma pieņemšana, ko sauc par jaunpiedzimšanu jeb piedzimšanu no augšienes, ir iespējama caur grēku nožēlu un ticību uz Jēzu Kristu un ir katra cilvēka personīgs piedzīvojums.
Kristība. Liecība piedzimšanai no augšienes. Kristīt var tikai tos, kuri ir piedzimuši no augšienes un apzināti un brīvprātīgi grib tikt kristīti. Kristība notiek, pagremdējot kristāmo ūdenī.
Vispārējā priesterība. Katram cilvēkam ir tiesības personiski tuvoties Dievam un darīt to bez jebkādas citas starpniecības kā vien caur Jēzu Kristu, Dieva Dēlu.
Draudze. Katrs ticīgais ir tiesīgs izvēlēties sev draudzi, kurā kopt un veidot savu garīgo dzīvi. Draudzes uzdevums ir Dieva pagodināšana, ko tā īsteno caur liecību, kalpošanu un sadraudzību. Ar Dieva pagodināšanu ir jāsaprot ne tikai dievkalpojumu vai lūgšanu formas, bet arī kristīgā atziņa un ētika.

3. Prakstiskās dzīves „saknes”
Morāli skaidra dzīve. Baptisti vienmēr konsekventi ir akcentējuši morālās dzīves skaidrību ģimenē, ikdienas darbā un sabiedriskajās attiecībās. Morālās dzīves vadlīnijas nosaka Bībelē izteiktās atziņas, novēršanās no grēka un ļaunuma. Tāpēc baptisti allaž iestājas pret alkoholismu, narkomāniju, prostitūciju, homoseksuālismu, azarta spēļu vietu apmeklēšanu, ārpuslaulības dzimumsakariem un tamlīdzīgām parādībām kā tikumības un morāles graujošākajiem faktoriem.
Vienkāršota dievkalpojuma liturģija. Baptisti ir centušies glābšanas vēsti pasludināt un savus dievkalpojumus noturēt visiem cilvēkiem saprotamā veidā, kā rezultāts ir vienkāršota, cilvēkam pietuvināta dievkalpojuma liturģija.
Evaņģelizācija. Baptisti visos laikos kā vienu no svarīgākajiem kristieša un draudzes uzdevumiem ir uzskatījuši Jēzus Kristus misiones pavēli. Mīlot pazudušos grēciniekus, visi kristieši ir atbildīgi par evaņģēlija vēsts izplatīšanu visos iespējamos veidos. Viena no darba prioritātēm vienmēr ir bijusi jaunu draudžu dibināšana.
Konsekventa apziņas un reliģijas brīvības ievērošana. Katrs cilvēks pats ir tiesīgs noteikt savu attieksmi pret Dieva piedāvāto žēlastību.
Muzikālā kalpošana. Kori un muzicēšana ir noturīga baptistu draudžu tradīcija. Jau 1870. gadā tiek organizēti jauktie kori Ventspils, Liepājas un Rīgas Sākuma draudzēs.
Sociālā kalpošana baptistu uztverē un praksē ir viens no ticības dzīves veidojumiem.
Kristietis sabiedrībā un valstī. Draudzes un tās locekļu attieksme pret valsti un tās likumiem ir lojāla. Draudzes locekļi nes personīgu atbildību, pildot savus pilsoniskos pienākumus valsts dienestos un darbā. Kristieša attiecībām ar citiem cilvēkiem ir jāatbilst Svēto Rakstu prasībām un jāpamato mīlestībā uz citiem cilvēkiem, cienot viņu brīvību. Kristietim ar savas skaidras dzīves piemēru un lūgšanām ir jācīnās pret visāda veida ļaunumu sabiedrības dzīvē.
Draudžu kopdarbs. Neskatoties uz draudžu autonomiju, draudzes meklē un atrod kopdarbību draudžu savienībā, cenšoties realizēt sadrau­dzību kā vienu no kris­tietības lielākajiem principiem. Jau 1875. gadā tika izveidots Latvijas baptistu draudžu kopdarbs mācītāja Jēkaba Rumberga (1846–1923) vadībā.